Interesanti Intervijas — 03 September 2013

Kongresa noslēguma dienā „Adventes Vēstis” uz interviju aicināja bijušo savienības vadītāju Viesturu Reķi. Runājām par emocijām, atziņām un laba vēlējumiem jaunajai draudžu vadībai.

Kāds ir tavs vērtējums kongresa rezultātam?
Tādu kopvērtējumu vēl neesmu izdarījis. Par to, ka ir mainījusies gandrīz visa komanda, kas ir strādājusi iepriekš- tas ir normāls process. Acīmredzot, ilgstoši ejot vienā virzienā, kādi var atpalikt, kādi aizsteigties par tālu priekšā. Cilvēki arī grib izmaiņas. Mēs ar Valdu tikām aicināti kalpot jau pirms 13 gadiem. Tas ir diezgan ilgs laiks.
Es pats uzskatu, ka iepriekšējā draudžu savienības komanda bija laba, zinoša, erudīta. Bet pārmaiņas ir normāls process. Kā zināms, nekas nenotiek bez Dieva ziņas. Acīmredzot, Viņam ir kāds plāns gan tiem, kas iepriekš strādāja, gan visam, kas notiek draudzē.

Vai tu gribēji vēl turpināt darbu?
Man bija nodomi un plāni, kas bija iecerēts turpināt, ja tas būtu uzticēts. Iestrādes vienmēr ir. Tas ir tikai normāli. Es vēl neredzēju sevī garīgu apsīkumu. Bet katrai medaļai ir divas puses. Esot administratīvā darbā, tas reizēm kavē dziļākām, intensīvākām garīgajām studijām, jo nemitīgi rodas negaidīti pavērsieni, atklājas zemūdens akmeņi, kad ātri jāreaģē, aizmirstot par pārējo. Personīgai garīgai dzīvei administratīvais darbs nav tas labākais.
Pirms daudziem gadiem, kad mūs 70.gadu beigās aicināja iesaistīties kalpošanā, mēs negājām uz kādu konkrētu posteni vai vietu. Mēs devāmies kalpot tur, kur Dievs piedāvās, tā tas ir bijis vienmēr. Ir bijuši dažādi pavērsieni. Tādēļ šajā ziņā es to uzskatu par normālu procesu. Es to redzu kā pagriezienu. Man dzīvē taču vēl nav pienācis ceļa gals. Man tas ir pagrieziens, kur priekšā ir jauni izaicinājumi. Jā, tas nav vienkārši. Bet tas prasa pašam sapurināties, paskatīties, izvērtēt. Es to uztveru kā pozitīvu iespēju.

Acīmredzot, daudzi domā, ka tu neesi ticis ar pienākumiem galā, un tāpēc uzticēja bīskapa amatu citam. Vai vari pateikt, ko esi darījis nepareizi?
Kļūdas un nepareizības būs vienmēr. Mēs maldāmies, ja domājam, ka Adventistu draudžu sistēmā daudz nosaka viens cilvēks. Draudžu savienībā nozīmīga ir Draudžu padome. Mums ir bijušas diskusijas un dažāda izpratne par terminoloģiju. Ir bijušas diskusijas par dažādiem virzieniem, kādos doties. Iespējams, varēja citādāk risināt mantiskos jautājumus, citādi veidot attiecības ar draudzēm. Bet es vienmēr esmu centies uzklausīt visas puses un izvērtēt, un ļaut darboties. Vienu gan varu teikt- esmu iestājies par to, ka vajag visu izrunāt un nevajag darboties, citiem nezinot, aiz muguras. Bet šis laiks vispār ir interesants, tuvs soģu laikam, postpostmodernisms. Cilvēki reti kad atzīst autoritātes un organizāciju autoritāti. Katrs dara, ko grib. Vieni saka, ka viņiem Dieva Gars licis tā rīkoties. Un tajā pašā laikā otri saka, ka arī viņiem tā licis darīt Dieva Gars, un viņi rīkojas pilnīgi pretēji. Protams, es un mēs visi, draudžu vadītāji, arī lūdzām pēc Dieva vadības un rīkojāmies atbilstoši ticībai, kā Dieva Gars mūs mudina rīkoties. Līdz ar to, lai Kungs izšķir visu.
Man tagad, protams, grūti uzreiz pateikt, kas ir izdarīts pareizi, kas nav. Bet man liekas, ka viena daļa no tiem apvainojumiem, kas ir izteikti, ir negodīgi un tendenciozi.

Kādā ziņā?
Cilvēki daudz ko nenoskaidro līdz galam. Viņi kaut ko uzzina vai izdzird, un pat ja vēlāk viņiem saka, ka tas tā nav, viņi paliek pie sava.
Piemēram, kongresā kārtējo reizi tika pieminēta Evaņģēliskā alianse. Sākotnēji, kad alianse veidojās, savienības padome ar balsu vairākumu nolēma, ka pieņems uzaicinājumu iestāties aliansē. Tad izrādījās, ka, saskaņā ar pašas alianses statūtiem, Baznīcas tur nemaz nevar iestāties. Mēs laikam toreiz Adventes Vēstīs godīgi rakstījām par to, ko Savienības padome ir nobalsojusi. Iespējams, tika palaists garām atsaukums par iestāšanos. Jo tā nenotika. Vēlāk kāda draudze iestājās aliansē, tad pārtrauca darbību. Toreiz mērķis nebija iestāties, bet kopīgi sadarboties dažādos projektos, sākotnēji organizēt Bībeles svētkus, kurus mēs arī atbalstījām. Un tas, manuprāt, ir tikai normāli.

Tev pārmet pārāk lielu brāļošanos ar citām konfesijām.
Daļa draudzes locekļu, kas pārmet, izrauj citātus no konteksta Elenas Vaitas darbos. Tajā pašā laikā netiek ņemts vērā tas, ko viņa raksta, ka adventistu mācītājiem vajadzētu būt pirmajiem, kas uzrunā citu konfesiju mācītājus, tiekas ar viņiem, iepazīstas. Tas pat ir viens no punktiem mācītāju rokasgrāmatā. Tāpat draudzes kārtībā ir atzīmēts, ka Adventistu Baznīca sadarbojas ar visām organizācijām, kas paaugstina Kristu un strādā cilvēces labā. Līdz ar to – cilvēkiem reizēm ir savs subjektīvs uzstādījums. Viņi pat nenoskaidro, cik tālu notiek šī sadarbība, kādos projektos. Tās ir interpretācijas frāzes, kas nav korektas. Viņi pārmet nepareizu ticības izpratni, saka, ka zina, ko kurš domā un kāda ir citu pārliecība. Svētie Raksti saka, ka tikai Dievs ir tas, kurš pazīst sirdis un zina, ko mēs domājam un jūtam. Lai Dievs ir tiesnesis. Es to nepieņemu kā apvainojumu.
Man arī žēl, ka daļa cilvēku mūsu pūles un līdzšinējās padomes darbu novērtē kā neko, kā pilnīgi nederīgu. Vēsture rāda, ka uz apvainojumiem ir grūti būvēt kaut ko paliekošu. Jā, varbūt ir kļūdas, kuras jālabo. Var nākt jauna gaisma, jauni piedzīvojumi, uz kuriem mēs attiecīgi reaģējam. Bet pilnībā noliegt visu veco… Nevar teikt, ka mēs mīlam Dievu, bet tajā pašā laikā izjūtam nepatiku vai pat naidu pret cilvēkiem, kas ir līdzās. Svētie Raksti saka, ka tad mēs esam meļi.
Mums kā draudžu vadībai ir bijis mudinājums iet pāri redzamajam un skatīties plašāk. Un tas var radīt nesaprašanos. Iespējams, komunikācija nav bijusi tik skaidra un pilnīga, kā tā varētu būt bijusi. Mēs gribējām, lai svarīgākais draudzes locekļiem būtu vērtības. Svarīgākais, lai Dievs ir mūsu dzīves centrā, lai mēs staigājam kopā ar Viņu, dzīvojam Viņā, esam godīgi un par svētību sabiedrībai. Mūs glābj ne jau dogmas, bet Dievs. Mūsu aicinājums bija augt Dieva atziņā un iepazīstināt Latvijas sabiedrību ar dievišķiem principiem. Ļoti iespējams, ka mēs nemācējām to izstāstīt jeb komunicēt.

Tu jūties nesaprasts?
Dažās lietās jā. Mani skumdina arī veids, kā dažkārt cilvēki mēģina panākt savu. Es negribu, lai tas šajā brīdī izklausās kā aizvainojums. Daudzas lietas var atklāti, godīgi pārrunāt un īstenot. Cilvēcīgi ir skumji, ka tie, kas runā par garīgumu un reformāciju, spēj necienīgi izturēties pret citu paveikto, pat ja tas ir bijis aplami. Visu var izlabot. Aplamība ir attieksmē. Reformēšanās sākas ar sevi, ar savu atvērtību Dievam un gatavību staigāt ar Viņu. Labākā liecība nav vārdi, bet tas, kā tu izturies pret citiem, viņu darbu.
Kā ir, tā ir. Kungs ļauj cilvēkiem izpausties dažādos veidos. Galarezultāts vēlāk atklāj, kas ir pareizs un labs. Viņš var pavērst jebkuru lietu pareizā virzienā. Es esmu pārliecināts, ka tikai kritizēt un norakstīt padarīto un cilvēkus, kuri ir strādājuši, tas nav kristīgi.
Esmu pateicīgs, ka tad, kad es sāku strādāt, brālis Viktors Geide, kurš man arī šodien piezvanīja, un mums bija jauka saruna, ka viņš bija atvērts un palīdzēja uzsākt darbu. Arī Alfrēds Jākobsons dalījās ar savu pieredzi. Viņi ļāva mums mācīties. Mēs pārņēmām lietas, kuras turpinājām. Protams, nāca arī jauni virzieni, jo laiks maina. Sabiedrība ar savu dinamiku rāda, ka mums ir jāpārvērtē darbs, kuru darām.
Es domāju, ka daudz ir arī izdarīts. Esam daudz investējuši mācītāju izglītībā, apmācījuši draudzes locekļus, rūpējušies par literatūru. Ir pilsētas, kurās man teikuši- mēs nemaz nezinājām, ka šeit ir tāda adventistu draudze; tagad mēs esam priecīgi par to, ka jūs esat un tik daudz mūsu labā darāt. Tas ir liels gandarījums to dzirdēt. Ir bijušas lūgšanu dienas, esam uzbūvējuši vairākus jaunus dievnamus, pārbūvējuši esošos. Paldies draudzes locekļiem, kas tajā visā iesaistījās, arī atbalstīja un lūdza. Kuri kā kristieši lūdz par saviem vadītājiem, uzmundrina, runā konstruktīvi, pārliecina. Mēs esam arī laika gaitā pēc cilvēku uzklausīšanas mainījuši savus lēmumus.
Esmu pateicīgs Dievam, ka Viņš tomēr mani un Valdu varēja izmantot. Šis darbs ir nepateicīgs arī ar to, ka dzīvesbiedri saņem daļu no nastas, tiek iesaistīti. Ir cilvēki, kas negrib uzrunāt bīskapu, tad viņi mēģina runāt ar sievu, lai viņa ietekmētu vīru. Paldies Valdai par izturību un sapratni. Mēs jūtam, ka tas ir bijis labs garīgās izaugsmes posms. Mūsos nav aizvainojuma pret konkrētiem cilvēkiem. Ar to mēs nedzīvosim. Piedošana ir pamats, jo Pāvils saka, lai mēs paši paskatāmies, kas mēs būtu bez Kristus. Kas gan mēs būtu bez Kristus? Tikai nožēlojami grēcinieki! Bet ar Viņu mēs esam izglābti!

Ko Tu novēli jaunajai draudžu vadībai, bīskapam?
Jaunajai draudžu vadībai es no visas sirds novēlu būt atvērtiem Dievam, lai Dievs viņus bagātīgi svētī. Viņiem ir milzīgi grūts uzdevums, es to zinu no personīgās pieredzes. Lai viņi ir atvērti! Ja kļūdās, lai ir gatavi labot kļūdas. Piedot. Un lai nevērtē priekšlaicīgi un izsver visu, lai nenoniecina to, kas ir izdarīts līdz šim, bet lai izvērtē to, kas ir labs, un to turpina. Jo noārdot visu un sākot būvēt no jauna, mēs uz priekšu netiksim, tad nāks nākamie, kuriem arī tas liksies nevērtīgs, un to jauks nost. Atcerieties, Kungs saka, pēc kāda mēra jūs mērāt, arī jums taps atmērīts. Novēlu, lai katrs ir noderīgs un kā svētība ne tikai mūsu draudzēm, bet arī sabiedrībai. Tad Dieva Vārds tiks pagodināts sabiedrībā.

Kas ir tas, ko Tu novēli draudzes locekļiem?
Es novēlu, lai cilvēki turpina censties pilnveidot savas attiecības ar Dievu. Ikvienu aicinu būt atvērtam un kalpot uzticīgi. Turpināt atbalstīt savus vadītājus un lūgt par viņiem. Nevis mest viņiem ar akmeņiem, bet uzmundrināt. Pat ja tie ir tikai vārdu akmeņi, ar tiem mēs varam ļoti ievainot. Kristus reiz ļoti taisnai un korektai prasībai nomētāt ar akmeņiem sacīja: kurš ir bez vainas, sāciet to darīt! Tajā reizē neviens neatradās. Mēs turpināsim lūgt par to, lai draudze aug. Un lūgt par to, lai cilvēki atrod vērtības.
Kādā no augstskolām profesors reiz lekcijas laikā ienesa kasti un ievietoja tajā lielus akmeņus. Kaste bija pilna. Tad viņš paņēma un iebēra tur vēl mazus oļus, arī tie tur sabira. Tad vēl klāt varēja piebērt smiltis. Profesors jautāja studentiem: ko es jums rādīju? Bija dažādas atbildes. Viens teica: ja labi saplāno laiku, daudz var izdarīt. Bet profesors teica: „Nē. Es gribu jums pateikt, ka dzīvē jāsāk ar lielajām, galvenajām vērtībām. Ja jūs dzīvi piepildīsit ar otršķirīgo, mazvērtīgo, tad lielajām vērtībām vairs nepaliks vieta. Jāsāk ar lielo, un tad pārējais arī sabirs iekšā, bet lielās vērtības paliks.”
To es arī iedrošinu: visiem meklēt mīlestību, piedošanu, uzticamību, taisnību. Pildīt savu dzīvi ar visvērtīgāko, tad tā kļūs daudz stabilāka un labāka.

Intervēja: Aidis Tomsons

Share

About Author

AV redakcija

“Adventes Vēstis” ir oficiāls Septītās dienas adventistu Latvijas draudžu Savienības ikmēneša izdevums.

  • 123

    Paldies par darbu!

%d bloggers like this: